Ķirurģe Zane Višņevska: "Katra operācija ir atšķirīga, un tieši tas mani aizrauj"
21. 07. 2026.
Ķirurģe Zane Višņevska Liepājas Reģionālajā slimnīcā strādā jau vairākus gadus. Profesionālās gaitas viņa sākusi, mācoties arī pie ilggadējā slimnīcas ķirurga Viestura Rozīša, kuru joprojām sauc par savu skolotāju. Šodien Zane pati palīdz augt jaunajiem ārstiem un rezidentiem, vienlaikus turpinot apgūt arvien jaunas operāciju metodes. Sarunā viņa stāsta par savu ceļu līdz ķirurģijai, ikdienu operāciju zālē, darbu komandā un atbildību, ko prasa šī profesija.
Kāpēc izvēlējāties tieši ķirurģiju?
Interese par medicīnu man radās jau bērnībā, lai gan sākumā vēl nezināju, kuru specialitāti izvēlēšos. Studiju laikā mani saistīja neiroķirurģija un mikroķirurģija, jo vienmēr ir paticis smalks un precīzs darbs.
Mācību laikā brīvprātīgi strādāju dažādās nodaļās, lai labāk iepazītu specialitātes. Kad nonācu vispārējā ķirurģijā, sapratu – tā ir mana vieta. Rezidentūrā pieteicos tikai uz šo specialitāti un savu izvēli ne mirkli neesmu nožēlojusi.
Visvairāk mani piesaista darba daudzveidība. Vienu dienu tā ir trūces operācija, nākamajā – akūta vēdera dobuma saslimšana vai onkoloģiska operācija. Strādājot ar akūtiem pacientiem, nekad nezini, kāda situācija tevi sagaidīs. Tas prasa ātru domāšanu, spēju pieņemt lēmumus un atrast labāko risinājumu pacientam.
Taču ķirurģijā svarīga ir arī pacietība. Īpaši onkoloģiskajās operācijās, kur nepieciešams ļoti rūpīgi atdalīt audus un limfmezglus, lai sasniegtu iespējami labāko rezultātu. Tas ir smalks un precīzs darbs.
Kā izskatās ķirurga darba diena?
Neviena diena nav vienāda. Ja izdodas vēl pirms rīta sapulces iziet vizīti nodaļā, diena rit daudz raitāk. Pēc kopējās ārstu piecminūtes ķirurgiem ir sava sapulce, kur pārrunājam iepriekšējā diennaktī uzņemtos un operētos pacientus. Pēc tam kopā dodamies vizītē uz Reanimācijas nodaļu pie smagākajiem pacientiem.
Ja paredzētas plānveida operācijas, dodamies uz operāciju zāli. Dažkārt operācija ir viena, citreiz vairākas. Mēs ne tikai operējam paši, bet arī asistējam kolēģiem sarežģītākās operācijās.
Dienas laikā paralēli jāvērtē arī akūtie pacienti – jāizlemj, vai nepieciešama operācija vai pietiek ar medikamentozu ārstēšanu. Vienlaikus jāatrod laiks saviem pacientiem nodaļā, jāpārrunā ārstēšanas plāns ar jaunajiem pacientiem un jāseko līdzi, lai neviens steidzams gadījums netiktu palaists garām.
Pēc operācijām darbs vēl nebeidzas – jāsagatavo operāciju apraksti, medicīniskā dokumentācija un citi ieraksti. Darba diena ir ļoti piepildīta.
Kādas saslimšanas ķirurgi ārstē visbiežāk?
Plānveidā visbiežāk operējam dažādu lokalizāciju trūces – cirkšņa, nabas, pēcoperācijas un diafragmas trūces. Bieži ārstējam arī pacientus ar žultsakmeņu slimību. Nozīmīga mūsu darba daļa ir onkoloģiskie pacienti. Nereti audzēju izdodas atklāt pēc tam, kad cilvēks nonāk slimnīcā ar sūdzībām vai arī tas nejauši tiek konstatēts citu izmeklējumu laikā. Tad izvērtējam papildu izmeklējumu nepieciešamību un Onkoloģisko slimību konsīlijā lemjam par tālāko ārstēšanas taktiku. Akūtajā ķirurģijā biežākie pacienti ir ar apendicītu, zarnu nosprostojumu, saaugumiem vai citiem akūtiem vēdera dobuma stāvokļiem, kas prasa neatliekamu ārstēšanu.
Savukārt ambulatori bieži sastopamies arī ar dažādiem ādas un zemādas veidojumiem, ieaugušiem nagiem, strutainām infekcijām, abscesiem un citiem mīksto audu iekaisumiem.
Vai ir kāda operācija, kas īpaši palikusi atmiņā?
Vienmēr ir gandarījums, kad izdodas paveikt ko jaunu un pacientam ir labs rezultāts. Nesen ārstējām pacienti, kurai vairākas reizes bija atkārtojies taisnās zarnas prolapss. Iepriekš veiktās operācijas nebija devušas ilgstošu rezultātu, tāpēc kopā ar nodaļas vadītāju izvērtējām citu ārstēšanas iespēju.
Veicām Altemeijera operāciju – sarežģītāku metodi, kuras laikā tiek izņemta bojātā zarnas daļa un atjaunota tās anatomija. Mērķis bija panākt ilgstošu rezultātu un izvairīties no stomas izveides, kas pacientei būtiski ietekmētu dzīves kvalitāti.
Operācija noritēja veiksmīgi, atjaunojās normāla zarnu darbība. Šādos brīžos ir liels gandarījums, kad izdodas palīdzēt pacientam, kurš sākotnēji šķitis ļoti sarežģīts, un redzēt, ka viņš izveseļojas un dodas mājās.
Kas ķirurga darbā ir lielākais izaicinājums?
Medicīna nepārtraukti attīstās. Mainās vadlīnijas, parādās jaunas tehnoloģijas un operāciju metodes. Tas nozīmē, ka mācīšanās nekad nebeidzas.
Arvien vairāk operāciju veicam laparoskopiski – caur nelieliem griezieniem. Tas pacientiem nozīmē mazāku audu bojājumu, ātrāku atveseļošanos un īsāku uzturēšanos slimnīcā. Protams, ne visos gadījumos tas ir iespējams, tomēr cenšamies izmantot saudzīgākās metodes. Profesionāli liels gandarījums ir tad, kad izdodas apgūt jaunas operācijas un paplašināt iespējas, ko varam piedāvāt pacientiem arī Liepājā.
Cik svarīgs ir komandas darbs?
Bez komandas ķirurģija nav iedomājama. Ar kolēģiem esam daudzus gadus kopā strādājuši un labi pazīstam viens otru. Vienmēr varam paļauties uz savstarpēju atbalstu.
Man ļoti nozīmīgs bija ilggadējais slimnīcas ķirurgs Viesturs Rozītis, pie kura mācījos, uzsākot darbu slimnīcā. Viņš bija mans skolotājs, un esmu pateicīga par zināšanām un pieredzi, ko no viņa ieguvu.
Tagad pati arvien biežāk iesaistos rezidentu apmācībā. Atceros, kādas sajūtas bija pēc sertifikāta saņemšanas, tāpēc cenšos jaunos kolēģus atbalstīt. Arī nodaļas vadītājs ķirurgs Māris Naļivako vienmēr mudina mācīties, izmēģināt jaunas metodes un palīdz ar padomu.
Kā izdodas apvienot darbu un ģimeni?
Šobrīd mans lielākais izaicinājums ir atrast līdzsvaru starp darbu un ģimeni. Man ir trīs mazi bērni. Liepāja ir kļuvusi par mūsu mājām, un lēmumu pārcelties šurp neesam nožēlojuši. Šeit esam iedzīvojušies, un arī bērniem šeit ļoti patīk. Salīdzinājumā ar Rīgu Liepāja šķiet drošāka un mierīgāka – bērni var patstāvīgi doties uz skolu un pulciņiem, un tas vecākiem sniedz lielāku drošības sajūtu. Dzīvojam netālu no Jūrmalas parka un jūras, tāpēc ikdienā varam baudīt gan dabu, gan pilsētas piedāvātās iespējas.
Rezidentūras laikā varēju gandrīz visu laiku pavadīt slimnīcā, bet tagad svarīgi atrast laiku arī ģimenei. Gribas būt klātesošai bērnu ikdienā, vienlaikus nezaudējot profesionālo izaugsmi.
Kā raksturotu Liepājas Reģionālo slimnīcu kā darba vietu?
Kad pārcēlos no Rīgas uz Liepāju, slimnīca bija ļoti atsaucīga – palīdzēja gan ar dzīvesvietas jautājumiem, gan iejušanos jaunajā vidē.
Šeit ir mūsdienīgas telpas, labs tehniskais nodrošinājums un iespēja ieviest darbā nepieciešamās tehnoloģijas. Ja operāciju blokā nepieciešams jauns instruments vai aprīkojums, tas tiek izvērtēts un iespēju robežās nodrošināts.
Ļoti novērtēju arī slimnīcas rotaļu grupu darbinieku bērniem. Tas jaunajām ģimenēm ir būtisks atbalsts.
Ko ieteiktu jaunajiem ārstiem, kuri domā par ķirurģiju?
Vispirms jāsaprot, vai patīk strādāt ar rokām un vai prieku sagādā praktisks darbs. Ķirurgam jāspēj atrast līdzsvaru – nedrīkst būt ne pārlieku bailīgs, ne pārgalvīgs. Jābūt gatavam uzņemties atbildību. Ar laiku tieši tev būs jāpieņem galīgie lēmumi par pacienta ārstēšanu, un par tiem būs arī jāatbild.
Tāpēc mans novēlējums jaunajiem ārstiem ir vienkāršs – esiet drosmīgi, bet ne pārgalvīgi. Nepārtraukti mācieties, pilnveidojiet savas prasmes un, ja jūtat, ka ķirurģija ir jūsu aicinājums, neatkāpieties no sava mērķa.
Indra Grase
SIA „LIEPĀJAS REĢIONĀLĀ SLIMNĪCA”
sabiedrisko attiecību un mārketinga speciāliste
indra.grase@liepajasslimnica.lv